Reilija

Hadrcore made in Latvia. Miega dziesma pērtiķiem.

Stils un mode tērpos 2006. No mēles dzīvē.

Pašas svaigākās idejas un savā ekskluzīvumā vēl karsta informācija tieši Tev, Stilīgā, par to, kas velkams mugurā 2006. gada vasarā! Spilgtākie iespaidi pa taisno no ikgadējās Latvijas jauno dizaineru modes skates mēles, kas risinājās 24. aprīlī, Tavā garderobē jau šodien, vai vēlākais – rīt!

Šis neskaitās! Tas ir eksperiments :-)

Šī ir talka vasarnīcā.
Saruna ar Nabas Dj.
Uzmini nu kuru? :-)
Paldies Ingum. . . . .

2ās stundās pasaka tik daudz vārdu, cik citi vīrieši nedēļā

Pasaulslavenā Roba Bekera komēdija „Alu cilvēks” ir desmit tūkstoši vārdi, kas sniedz atbildes uz jautājumiem, kāpēc vīrieši labprāt spēlē datorspēles, savu brīvo laiku velta dzelžiem garāžā, bet naktīs, satinoties atsevišķā segā, aizripinās otrā gultas malā un kāpēc sievietes katru vakaru vēlas apmainīties ar dienas laikā uzzinātajiem sīkumiem, iepērkoties veikalos pielako drēbes, kuras beigās tomēr nenopērk un tā vietā, lai ātri atdotos savam partnerim, lēni un maigi glāsta viņa muguru. „Nē, nē – tā galīgi nav komēdija,” nopietni paziņo monoizrādes galvenās lomas atveidotājs, aktieris Ainārs Ančevskis.

Tas, no kā baidās jauni vīrieši

Tieši dzimšanas dienas rītā viņas veiktajā grūtniecības testā iekrāsojās divas svītriņas. „Uztvēru to kā vislielāko dāvanu, kāda man jebkad ir bijusi,” maigi noglāstot savu lielo vēderu, atceras Agrita Bindre. Meitene, kas ir pateikusi ‘nē’ bērna tēva piedāvātajai naudai abortam un vēl joprojām cer, ka viņam izdosies pārvarēt savas bailes no atbildības.

Andris Petkevičs. Labākais barists Latvijā.

Pirmo reizi mēs satiekamies „Doubble Cafe” un desmit minūšu vietā norunājam vairāk kā stundu. 26-gadīgais kafijas bārmenis jeb, profesionāļu valodā runājot, barists ir aprīļa sākumā Hotel SPA Jūrmala notikušā pirmā Latvijas barista čempionāta uzvarētājs, kas padsmitajos maija datumos mūsu valsti pārstāvēs pasaules čempionātā Šveicē. Iespaids, kas rodas par Andri, satiekties ar viņu nākamajā dienā foto sesijā bārā „Cuba”, ir – vēl viens no tiem puišiem, kas rūpīgi piestrādā pie tā, lai vienmēr izskatītos perfekti.

Adoptēsim katrs pa vienam bērnam!

Kā aktrise Andželina Džolija, kura vientuļās mātes statusā ir adoptējusi jau veselus divus bērniņus – šobrīd jau četrus gadus veco dēlu

Medoksu no Kambodžas bāreņu nama un pagājušā gadā dzimušu etiopiešu meitenīti Zaharu Mārliju Džoliju, kuras vecāki ir miruši no AIDS. Narcistiska paštīksmināšanās par labajiem gēniem un iedzimtajiem talantiem Andželinas attieksmē pret pasauli kļūst, maigi izsakoties, muļķīga. Cilvēka mērķis nav pavairot sevi divkārši uzlabotās kopijās, kur tēvs ir Nobela prēmijas ieguvējs, bet māte Mis Universe titula īpašniece. Cilvēka misija ir atstāt aiz sevis nācējus, kas nāk pēc tam un kuriem par prioritāti kļūst apziņa – es esmu laimīgs bērns, nevis es esmu Tavs bērns. Iespējams tas būs teikts pārāk skaļi, bet vai tā vietā, lai radītu vēl vienu sevi, svētīgāk nebūtu bez jebkādām īpašnieciskuma sajūtām darīt laimīgu kādu, kurā nav ne grama no Tevis un tomēr tieši kopā ar Tevi viņš būs vislaimīgākais adoptētais bērns pasaulē...

Robežu nav. Ir tikai šķēršļi.

Tā ir franču jaunekļa Dāvida Bela radīta devīze nodarbei ar nosaukumu parkour (tulkojumā no franču valodas – sarežģīts ceļš, šķēršļu josla), kuras lieciniece vakar biju arī es. Biju devusies piektdienīgā pastaigā gar jūru trajektorijā Bulduri – Majori, kad pie Dzintariem pamanīju četrus, līdz vidum kailus puišus, kas ar slaidiem salto viens pēc otra leca no vairākus metrus augstas akmens sienas kāpās, stabili uz kājām piezemējoties pludmales smiltīs. Līdzīgus salto puiši izpildīja arī ieskrienoties un ar kājām atsperoties pret sienu. Visskaistākie salto izdevās augumā vismazākajam puisim un mani nomocīja ziņkārīga interese – kas viņi ir un kāpēc izpilda šos, nervu galus kutinošos, salto? Atbildi nenācās gaidīt ilgi, jo atverot šodienas „SestDienu”, man viss tapa skaidrs. Lai gan tie puiši nav šie puiši, pašas redzētā parkour mode, kas Latvijā, kā izrādās, ir ienākusi jau pirms trīs gadiem, man likās simpātiska, ļoti iespējams, parkour filozofijas dēļ, kas aicina šķērsot robežas un pārvarēt šķēršļus.

Es neesmu lecīga. Tikai mana sirds.

Pagājušās nedēļas vidū man pirmo reizi mūžā sāka „halturēt” sirds. Sajūtas vairāk jocīgas, nekā nepatīkamas – Tu vienkārši nepārtraukti jūti savu sirdi, jo tad tās rajonā kaut kas ik pa brīdim ieduras vai tā vienkārši truli sāp vai arī sāk haotiski lekt un, jo vairāk Tu kusties, jo intensīvāki ir visi šie procesi. Pirms burtiski pāris minūtēm es jau kuro reizi no sev absolūti sveša cilvēka saņēmu savā virzienā adresētu repliku, ka esmu lecīga, lai gan uzrunāju viņu uz „jūs” un vēstulē lietoju „lūdzu”, „paldies” un „ar cieņu”. Pret faktu, ka mana sirds lec par strauju un sāpīgu, es tagad, ignorējot ārstus un jau atkal arī nakts miegu, no rītiem skrienu pa priežu mežu, bet hipotēzi, ka manā komunikācijas manierē ar apkārtējiem ir saskatāmas lecīguma pazīmes, es pilnīgi un galīgi elementārā kārtā noliedzu! Saprati, Tu, mazais ņerga – neuzprasies uz brīvbiļeti margrietiņu vērošanai no apakšas!

Man viss ir pieaudzēts. Es neesmu īsta.

Mani nagi ir no gēla un manas skropstas ir no zīda. Un mani gā-ā-ārie mati ir dabīgi, tikai pieaudzēti, taču ne jau šādi tādi – tie ir ar keratīna kapsulu. Es neesmu īsta. Veikalos, uz ielām un sabiedriskajos transportos es sasmaidos ar desmitiem sev līdzīgām. Ar meitenēm, kuru neīstais skaistums pārliecinoši izkonkurē visu, kas ir dabisks. Tāda tādu pazīst. Un vai dabiskais vispār var būt skaists? Jo dabiskas ir spalvainas kājas, dzelteni zobi un lūstoši nagi. „Mans draugs pat nenojauš, ka manas garās skropstas ir pieaudzētas,” man vakar atzinās kāda meitene, kas nav īsta.