Dr.Keda

italodracula

Mani piedūra dziesma, ko Neons Bazuka publicējis savā blogā. To izpilda kāds rumāņu elektropop ārtists, un dziesma ir rumāniski. Es, noklausoties to, vizualizēju izpildītāju (vai vismaz, kāds viņš varētu izskatīties videoklipā): tāds diezgan izskatīgs (rumāņu) džeks (tātad ar vampīra ilknīšiem) stāv atspiedies pie bāra letes, rokā Martini glāze, pats ģērbies 80. gadu itāļu estrādes labākajās tradīcijās, saldkaisli vēsu skatienu pavēries kamerā un... dzied! (interesanti tikai, par ko.)

Ģeogrāfisko zinību augsmei

San Serriffe is an archipelago consisting of two main islands and a number of smaller ones. Of the larger islands, the more northerly (the Caissa Superiore or Upper Caisse) is roughly round and the more southerly (the Caissa Inferiore or Lower Caisse) round but with a promontory extending south-westwards from the south-east, at Thirty Point. The two major islands are separated by the Shoals of Adze, dominated by Cap Em. The capital, Bodoni, is in the centre of the Caissa Superiore, and is served by an international airport. It is linked by fast highways to the major ports, including Port Clarendon. However since the rise of the personal computer industry, Arial in the Lower Caisse has acquired increasing importance.

Dans un café jeb vuārisms pt.1

Es mīlu kafejnīcas. Tās nav tikai bulciņas, kruasāni un dzērieni. Tā nav tikai plika ēšana un dzeršana, tajā ir kas vairāk, kas rituāls un sociāls. Kafejnīcā, ja esi gadījumā atnācis viens, var lasīt, rakstīt, domāt, pīpēt, laiskoties, spēlēt, kalkulēt, spekulēt, plānot, uzzināt, strādāt, sapņot, atpūsties, iepazīties, tērēt utt. – ko tik tur nevar. Vislabāk man tīk vērot apkārtējos (īpaši piemērotas tam ir āra kafejnīcas). Apcerīgi raudzīties, kā dzīve tiek izdzīvota, kā tā plūst garām, atspulgojoties mūsos, t.i., jūsos, jo es esmu subjekts jeb vērotājs. Nesteidzīgi nodoties meditatīvam vuārismam.

Jāizkopj nevērīgi vērojošs skatiens. Blenzt nedrīkst! Vērotājam jābūt neuzkrītošam, tādam nedaudz neieinteresētam un it kā malā stāvošam (sēdošam). Lai sasniegtu vēlamo vērības pakāpi lieti noder liela tase kafijas ar pienu un cukuru (tas modrībai) un glāze vēsa alus, vīna vai tamlīdzīga viegli reibinoša dzēriena (kas atslābina, atbrīvo uztveri un padara vērotāju nedaudz sentimentālu). Et voilà - teātris par brīvu!

Pasteiga kādā pilsētā

Katrai pilsētai ir savs ritms un savs ātrums. Reiz es nokļuvu kādā pilsētā, kuras ielās visi ļoti steidzās un nevienam nebija lieka brīža. Es gribēju nofotografēties pie kādas visnotaļ jaukas strūklakas, kuras atspulgs eleganti distorcējās zilganajos augstceltņu stiklos (tāds skaists klasicisma un modernisma kontrasts). Mēģināju palūgt kādu garāmgājēju, lai nobildē mani, taču viss velti. Garāmskrējēji bija tik aizņemti un steidzīgi, ka nevarēja man izpalīdzēt. Un arī es, ierauts pilsētas virpulī, nevarēju vairs mierīgi uz vietas nostāvēt. Bija jātraucas. Vienalga kur.

Taisam krējumu

Pēc ilgāka laika manās ķetnās nonāca Privātā dzīve vai kaut kāds tml. izdevums (laikam saucās 'Patiesā dzīve'). Secināju, ka mani nebeidz izbrīnīt šī latviešu 'dzeltenā prese' vai kā nu šo žanru sauc. Šis mākslīgais slavenību kults. No vienas puses, vajag apmierināt cilvēku dabisko vuārisma tieksmi, no otras, vajag PAR KO rakstīt. Taču Latvijas dīķī ir pamaz to, PAR KO, un tad manāmi tādi kusli mēģinājumi vienu otru iebīdīt tajās prožektoru, t.i., zibspuldžu, gaismās. Ar personībām tam nav nekāda sakaru, jo kopumā tomēr Latvijā interesantu cilvēku netrūkst, taču kaut cik sakarīgas intervijas šādā presē ir retāka parādība par paparžu ziedēšanu. Redziet, piemēram, Lemberga dēls esot vienā krogā snaikstījies ap kaut kādu cielaviņu. NU UN??! Kāpēc man būtu jājūtas ieinteresētam? Tas mani nebeidz izbrīnīt.

Bet laikam jau ir tādi, kam interesē... Pastāv tāda vajadzība. Taču, man liekas, pašiem eksponātiem nav tik lielas nozīmes - A vietā varētu būt arī B vai C - svarīgāks ir pats process. Nav svarīgi PAR KO, pietiek, ka galvenais PAR KAUT KO. Cilvēkiem vajag "zvaigznes" un "varoņus", arī upurus vajag. Tā tas ir un pietiek man vārdus un tinti tērēt. Say 'cheese'!

Diagnoze

Reiz nesen, šķērsojot Rātslaukumu, manām acīm pavērās tas, ko redzat blakus bildē, un es iedomājos sekojošo. Latviešu (kā tautas) psihoanalītiskais portrets acīmredzot nav nekāds vieglais, bezrūpīgais un gaišais, ja jau pat galvenajā laukumā priekšplānā slejas (nē, vārds "slejas" šeit ir nevietā, drīzāk jāsaka "iegūlusi") Okupācijas muzeja fiziski un semiotiski drūmā ēka. Nepārprotiet, man nav nekas pret muzeju un tā ēku kā tādu - tautas vēsture ir jāgodā, jāatgādina utt. -, taču tomēr par kaut kādu depresīvu kolektīvo mazohismu tas liecina... Labi vēl, ka Milda nav ķēdēs iekalta vai uz ceļiem nospiesta.

Merkantilā haika

Sasmakušā klusumā nokrīt monēta
Atskan un nozibsnī
Zūdībā

Doktors Haikāsāp

ne?

Vajadzētu ko ierakstīt, ne?

Izrādās, ka...

...amerikāņi pirms un pēc domu zīmēm neliek atstarpes, un viņu domu zīmes ir garākas:

"both European and Anglo saxon typesetters do in fact separate words by close to a full em [dash] length in this situation, but the European style is to leave a bit of white space around the (shorter) dash while the Anglo saxon style is to cover the full em length with a correspondingly longer dash instead."

Aktualizācija

Valoda ir kā lamatas - tā ierobežo domas netveramo daudzpusību, nereti pat trivializē ideju. To ir teicis gan L.Vitgenšteins, gan vispār praktiski visi folosofi, kas kaut cik nodarbojas ar t.s. analītisko filosofiju. Un, ziniet, man arvien vairāk tam jāpiekrīt.

Kamēr ideja nav fiksēta uz papīra, tai piemīt zināms dinamisms un abstraktums. Kad to mēģina pārnest uz papīra, kodējot to ar burtu, vārdu un teikumu virteņu palīdzību, ideja tiek padarīta pārāk noteikta, tiek paturēts kaut kas viens (taču nebūt ne būtiskākais), bet pārējais pazūd. Varētu to salīdzināt ar mp3 - tā gluži nav bezzudumu kodēšanas tehnoloģija.

Turklāt, kas trakākais, pēc tam, kad doma fiksēta uz papīra (metaforiskā nozīmē - papīrs var būt jebkas kas pacieš rakstu zīmes, tātad arī dators), apcirpts ir ne tikai pats domas apzīmētājs vai rakstiskā izpausme, bet nonivelējas arī pati doma, jo tā tiek skatīta/lasīta jau nu caur tekstu. Piemēram, autors uzraksta kaut ko par kaut ko, kas lidinās viņa apziņas kambaros, un jau pēc mirkļa viņš sliecas uzskatīt, ka tekstuālā domas aktualizācija ir arī tieši tas, ko viņš domāja, viņš it kā aizmirst sākotnēji nojausto, ko izstumj šis aktualizācijas process. Turpmāk viņš šo ideju skata pastarpināti - caur paša uzrakstīto, kas, kā jau minēju, ir nepilnīgs.

Mēs varam arī spert soli tālāk un ņemt talkā Delēzu. Viņaprāt (t.i., manuprāt viņaprāt), lietu dabiskā kārtība ir tāda, ka tās atrodas nemitīgā tapšanas procesā. Un fāzē A vienmēr ir vairākas iespējas, par ko tapt fāzē B (tās gan nav strikti fāzes, tas ir nepārtraukts, plūstošs process). Tātad pastāv tāds kā iespēju lauks. Es teiktu, ka šāds iespēju lauks pastāv arī domai - dažādās iespējas, kā tikt aktualizētai uz papīra. Triks ir tāds, ka galu galā izvēle vai veids, kā to izdarīt, ir tikai viens, un viss pārējais ir jāatmet.

Tāpēc dažreiz netīkas pierakstīt abstraktas idejas, jo, tiklīdz tās tiek definētas ar simboliem un ieliktas valodas rāmjos, savā ziņā tās mirst. Tās mirst, lai viena interpretācija paliktu nemirstīga. Taču, neskatoties uz visu šo, manī ir kaut kāda mānija pierakstīt.

Loms

                        

Kādu jauku nedēļas nogali jāsarunā ar Arnoldu iet pamakšķarēt...

Noķertās dienas

Dienasgrāmtas, es domāju nevis publiskās, tādas kā, piemēram, D***.lv, bet īstas, intīmas klades vai blociņi, kas pieskribelēti ar dažādu brīžu piedzīvojumu un emociju atreferējumiem, ir noderīgi pagātnes spoguļi, ja vien tev tīkas atskatīties uz sevi pagātnē.

Es kādreiz rakstīju tādu. Un pavisam nesen uzgāju to, un pēc daudziem gadiem sāku pārlasīt ierakstus. Laika distance liek raudzīties uz tā laika sevi it kā no malas - it kā ir kaut kāds kopsaucējs, taču liekas, ka cits cilvēks. Pat vistriviālākie, visikdienišķākie ieraksti spilgti atdzīvina to, kas laika gaitā jau ir krietni pabalējis vai pavisam izudis no atmiņas reģistriem. Piemēram, lūk, ko es darīju 1999. gada 29. aprīlī (ieraksts izdarīts nākošajā rītā):

Vakarā ar A. un R. devāmies uz filmu "Strupceļš", ko rādīja k/t Teika. Vispār diezgan savāds iestādījums: sēdēt var uz balkona pie galdiņiem (tas skaitās bārs Kaktuss), biļete maksā tikai 50 santīmi. Kad uzgājām augšā, centāmies noskaidrot, cik maksā alus. Iereibusi pārdevēja atbildēja - 45 sant., pēc brīža - jau 40 sant. Bez mums sanāca vēl pieci skatītāji, kas skaitījās it kā liels pieplūdums. Bet vispār forši - zvalstījāmies mīkstajos krēslos, dzērām alu un skatījāmies filmu. Bet filma - tiešām laba.

Lai gan pašu notikumu atceros, protams, es nemācētu pateikt datumu, kad tas notika, ilgi būtu jākaukulē pat gads. Atmiņai nevar īsti uzticēties - tā ir selektīva un kontekstuāla -, un tādēļ šādi pieraksti lieti noder par garām lidojošo dienu ķeramtīkliem. Žēl, ka jau nez cik gadus vairs nerakstu dienasgrāmatu - trūkst laika, pareizāk sakot, apņēmības. Un diez vai apņemšos to atkal sākt.

Varoņi

Mani bērnības dienu pagalma rotaļu biedri pārsvarā bija krievi, taču viņu nacionālā piederība nemaz nav būtiska. Saša bija gadus četrus par mani vecāks, un viņš bija īsts varonis. Viņš bija asais, vēsais, absolūts nazis manās un arī citu puiku acīs. Futbolu viņš spēlēja kā dievs. Ja arī kādam palaimējās atņemt viņam bumbu, tad ne uz ilgu laiku. Kā uzbrucējs viņš sita precīzi „devītniekos”, kā vārtsargs – glāba neglābjamo. Acīmredzamais – neticamais! (tā tolaik sauca kādu manis iecienītu populārzinātnisku TV raidījumu). Un kāvās viņš kā pats Brūss Lī, kura filmas tolaik gājām skatīties „videotēkās” – nelielās, piesmakušā telpelēs ar aizklātiem logiem un pāris necilu televizoru, kas saslēgti ar videomagnetofoniem. Taču mēs nebijām izvēlīgi, un iluzoro kinopasauli mēs kāri tvērām gan videotēkā, kura bija ierīkota tuvējā slimnīcā, gan citā, kura atradās kopmītnēs. Saša bija veikls kā kaķis un ātrs kā gepards. No viņa aizbēgt nebija iespējams, tāpēc labāk bija neraustīt lauvu aiz ūsām. Tomēr viņš bija savējais, lai arī galvas tiesu pārāks.

Tagad, gremdējoties atmiņās un mēģinot rekonstruēt tā laika notikumus un sajūtas, vairs nespēju noteikt, cik objektīvas bija manas domas par viņu. Taču tas nav tik svarīgi, pat ja viņš nebija supermens, viņš tāds bija manā uztverē. Cilvēkiem vispār ir vajadzīgi varoņi, pat ja tos sauc piezemētāk – par autoritātēm. Visdrīzāk, varoņi nerada sevi paši, viņus radām mēs. Mums viņi ir vajadzīgi. Un kādam ir jānes šis varoņa zīmogs. Pat ja viņš patiesībā nav tik izcils, šī izcilība viņam tiek piedēvēta, un no viņa gaida brīnumus.

Arī pārējie mani biedri bija varoņi, vairāk gan personāžu nozīmē. Viņi bija varoņi manis izdzīvotā grāmatā, kur galvenais varonis biju es pats. Katram šī grāmata ir sava, un, pat ja varoņi ir vieni un tie paši, viņi dažādās grāmatās nedaudz atšķiras. Piemēram, Andrejs. Viņš bija mana vecuma, taču īsāks augumā. Viltīgs, ātrs un, kā saka, nebija uz mutes kritis, taču savā būtībā labsirdīgs. Arī tīri izskatīgs – nosauļojies un cirtainiem matiem, ap kaklu ķēdīte –, un meitenes nudien no viņa nebēga. Andrejs trenējās rokasbumbā un viņa sniega pikas bija sāpīgi precīzas. Dima, savukārt, spējīgāks bija vārdos, ne darbos. Tizls gan viņš nebija, drīzāk lielīgs. Bieži ar uzrotītām piedurknēm. Taču tam nebija lielas nozīmes. Mums bija kopīgi darāmas lietas un sapratāmies itin labi. Un vēl citi, katrs tik dažāds.

Kādi gan ir mani pagalma varoņi šodien? Ko viņi dara, kā izskatās un kā viņiem iet? Jau sen tur nedzīvoju un neesmu viņus saticis ilgus gadus. Bet, lai gan jūtu zināmu ziņkāri, iespējams, ka tas mani nemaz neinteresē. Varoņi ir izauguši, pārtapuši par citiem varoņiem, atsvešinājušies. Tā grāmata ir izlasīta.

Platons, artikuli un suņi

Kas ir kopīgs Platonam, artikuliem un suņiem? Piemēram, lūk, kas, taču par visu pēc kārtas vai, kā teica kāda atriebīga būtne: "First things first.". Tātad latviešu valodā nav noteikto un nenoteikto artikulu, tāpēc to lietojums citās valodās ne vienmēr pirmajā brīdī šķiet saprotams, lai gan patiesībā tas ir diezgan loģisks. Piemēram, tu, ejot pa ielu, ieraugi radījumu ar četrām kājām, kurš rej un visādi citādi tavā apziņā pēc noteiktām pazīmēm tiek klasificēts kā suns (turklāt, kas svarīgi, tas nav Pētera suns Arčibalds, kuru tev jau ir tas gods vai posts pazīt). Tev, godīgi ir diezgan vienalga, kurš suns, sākotnēji tas ir tikai suns, tāds platonisks suns, suņa prototips, visu suņu suns. Kas tad tas? Nu ja – suns! A dog. Būtībā tas apvieno visus suņus vai, pareizāk sakot, suņu kopas vidējo, paraugeksemplāru. Zinot suņus, tu pieņem, ka no tā labāk turēties pa gabalu, jo suņi ir un paliek suņi...

Taču tad (pa gabalu) tu sāc vērot, ko TAS suns dara? Un darbojas tieši ŠIS konkrētais suns, the dog, this fucking dog, kurš sākumā iemiesoja platonisko suni, taču, kā izrādās, viņš ir novirze no normas, jo šim sunim piemīt kaut kas tikai viņam raksturīgs, un izrādās, ka viņš pēc dabas ir miermīlīgs (viesnotaļ neatbalsta karu Irākā un tāpēc principiāli domā nepiedalīties vēlēšanās), neskatoties uz savu vareno sakodienu un kārajām slienām, kas bagātīgi apslaka zemi, kur vien tas ietu. Patiesībā pietiek tikai to platonisko suni ieraudzīt un viss platoniskums izgaist, izčib, izplēn, tas jau tajā pašā brīdī ir pārvērties par vienu konkrētu suni no suņu kopas. Pietiek viņu tik nosaukt, noteikt, sazīmēt, un nenoteiktais pārvēršas noteiktajā. Idejiskais suns mājo mūsu galvās, taču, tiklīdz tas atspoguļojas realitātē, tā atspulgs uzsāk savu patstāvīgu dzīvi.

Je suis revenu

Cienītais, dārgais lasītāj, mans prieks un acuraugs, vientuļo vakaru anonīmais draugs, jā, varu apstiprināt baumas, tā nu tas ir - esmu atgriezies. Ne tikai džedaji spēj atgriezties, arī Dr. Keda ir uz ko tādu spējīgs. Esmu atgriezies, lai strādātu, - vēl tik daudz neaprakstītu lapu manā blogā, kuras gaida, lai tiktu noenkurotas ar rakstītā vārdā tērptu nozīmi. Taču, lūdzu, negaidiet no manis varoņdarbus (drīz gan sekos ieraksts par varoņiem), tekstu upes no šī loga neplūdīs, drīzāk gan periodiskas tērcītes, kas čalos par apkārt redzēto, kur atspoguļosies pieredzētais, apjēgtais un pat nenojaustais. Un, ceru, ka jūs klausīsieties, vērosiet un čalosiet pretī, tā veidojot jaunus pavērsienus netveramajā informācijas plūdumā.

Viss ir kedā!

Jūsu drKeda.

Sherburne un Vice

Uzdūros shādam ierakstam tehno un e-mūzikas kritiķa Philip Sherburne (kursh raksta arī pitchformedia.com) blogā:

Excerpt from an email I received yesterday: "My name is Gina and I work in NYC with addVice Online. We are sister company (sic) of Vice Magazine that handles music marketing and I am in charge of the online end of it. We have a couple of projects that I think you be interested in (sic) based on the current content of your blog. [...] I would love to send you [Run the Road 2] (either digital or hardcopy) and get you to maybe do a review, post news of the release or set up a give a ways (sic), ect. (sic)."

Pati lūguma forma jau ir tāda, hmm, jocīga, nemaz nerunājot par to, ka Run the road, t.i., grime mūzika, nav īsti viņa lauciņs.

Citāts

""Or they could choose instead: Never drink when you're angry, lonely, tired, hungry or bored."

So, never", said Holly. "Basically. Cheers.""

(Helen Simpson. Cheers)

Mēness neredzamā puse

Tā tiešām varētu būt...

http://datuve.lv/raksts/986/Vai_kads_ir_bijis_uz_Meness

Jauks Paula Bankovska raksts, kas bija publicēts Dienā.

1987

Tikai daudz vēlāk es aptvēru, cik daudz noticis šajā vienā gadā. Visu šo notikumu jūras šalkoņa, manuprāt, iezīmēja patiesās XX gadsimta beigas un XXI gadsimta sākumu

Tas notika togad, kad Tauriņš lielo piecstāvu māju pastkastītēs meta tās lapiņas. Tās esot bijušas pret krieviem. Tauriņš rakstījis, ka viņiem jābrauc prom. Lapiņas viņš sviedis tieši krievu dzīvokļu pastkastītēs. Vēl lapiņās bijis pieminēts, ka latvieši sargājuši Ļeņinu.

Neviens īsti nezināja, vai tā tiešām noticis. Tāpat nebija saprotams, kāda velna pēc tur bijusi pieminēta tā Ļeņina sargāšana. Taču tā runāja. Pašam Tauriņam pavaicāt vairs nevarēja. Viņš vienkārši vairs nenāca uz skolu. Bet vēl pēc kāda laika visi zināja, ka mūsu skolā viņš vairs nemācīsies. Un pilsētā vairs nedzīvos. Tauriņa ģimene pārcēlās uz citu vietu. Es nezinu, uz kurieni. Patiesībā mani tas diez ko neinteresēja.

Varbūt krietni vairāk par Tauriņa likteni manu iztēli nodarbināja Atis. Arī viņš mūsu skolā vairs nemācījās. Viņš bija vienīgais sarkanmatainais puika skolā. Un vienīgais ar vasarraibumiem. Vēl viņam bija brilles. Un pirms vairākiem gadiem nodega viņu māja. Bet ne jau tāpēc viņš pazuda no mūsu skolas. Viņa ģimene pārcēlās dzīvot uz Ameriku. Un tas nu gan bija kaut kas. Bet tas notika krietni agrāk, 8O.gadu sākumā.

Ja par Ata aizbraukšanu zināja visi, par Tauriņu un viņa lapiņām klīda tikai baumas. Neviens nebija nekā nedz dzirdējis, nedz redzējis. Varbūt vienīgi skolas direktors, viņš mums mācīja arī ģeogrāfiju.

Droši vien tāpēc vienu no ģeogrāfijas stundām direktors veltīja tādai kā politinformācijai. Stāstīja, ka Latvijai, ja vien tā sadomātu atdalīties no PSRS, nebūtu ne mazāko izdzīvošanas iespēju. Mums neesot pašiem savu dabas resursu.

Kā, bet daudzām citām valstīm arī nav, iebilda Roberts no pēdējā sola. Direktora caurspīdīgais, organiskā stikla obeliskam līdzīgais rādāmkociņš pret galda virsmu klaudzēja arvien skaļāk un skaļāk. Tas viņam bija tāds ieradums —balstīties uz rādāmkociņa kā uz maza spieķa. Kolīdz viņš tam uzgūlās ar pietiekamu spēku, kociņa gals pa pulēto galda virsmu aizslīdēja sāņus un direktors sazvārojās. Tad izslējās taisns un atbalstījās no jauna. Un runāja un runāja.

Roberts vispār bija nemiera gars. Viņš grasījās 18.novembrī braukt uz Rīgu. Un mājās pats taisīja sarkanbaltsarkano karogu. Mammai nospēris palagu. Sarkano krāsošot ar grunteni. Gruntene bija tāda sarkanbrūna krāsa, to izmantoja metāla priekšmetu gruntēšanai pirms krāsošanas. Es vaicāju, vai viņš maz zina, ka vidējā, baltā svītra ir šaurāka par abām sarkanajām.

Kā tu to zini? viņš prasīja. Es biju redzējis filmā par buržuāziskās Latvijas dzīvi. Filmā Akmeņainais ceļš. Un biju dzirdējis pieaugušo runas par dažādās vietās it kā manītiem sarkanbaltsarkaniem karodziņiem, kurus likts aizkrāsot. Kas tos tur manījis un kas licis aizkrāsot, nevarēja saprast. Vārdā neviens netika saukts. Uz ansambļa Ornaments skaņuplates vāka bija uzzīmēts tāds vīriņš ar svītrainu šallīti. Un šallīte esot sarkanbaltsarkanā karoga krāsās. Un plate esot gandrīz aizliegta. Bet tās bija tikai tādas runas. Es nelauzīju galvu par to, vai kaut kur kāds ar to visu patiesi nodarbojas. Piemēram, redaktors saskata pārāk divdomīgas detaļas Andra Brežes zīmējumā uz žurnāla Avots pirmā numura vāka un pašrocīgi ķeras pie to aizkrāsošanas. Par daudz ko man nebija ne jausmas. Tolaik es pat uz Rīgu viens pats vēl nebiju braucis.

Roberts gan bija. Reiz viņi aizbrauca abi ar Valdi un aizgāja pie Rīgas friziera. Skolā atgriezās divi panki. Aizmugurē no pagarajiem matiem pāri bija palikusi tikai tieva astīte. Uz pieres mati bija sakasīti un izbalināti. Matemātikas skolotāja bija stāvās šausmās. Tāda frizūra skolniekam neesot piemērota. Lai tūdaļ pat visu griežot nost. Skaidrs, ka Valdis un Roberts neko negrieza. Viņiem bija rūtainas bikses, banānenes. Roberts valkāja šauras melnas saulesbrilles jeb kaķenes. Un tas vien jau nozīmēja, ka viņi, visticamāk, ir narkomāni.

BaznĪcā visādi darās

Patiesībā arī nevienu īstu narkomānu tajā laikā es vēl nebiju saticis. Šķiet, ka tuvējā apkārtnē neviens narkomāns nedzīvoja. Taču žurnālā Liesma par tādām lietām rakstīja. Tur turpinājumos varēja lasīt Radeka Jona romānu Memento — stāstu par čehu narkomāniem. Un vēl visu ko par seksu. Tur drukāja Edgara Ozoliņa zīmētās seksa pozas, tās, kas bija domātas Jāņa Zālīša grāmatai Mīlestības vārdā un aizliegtas. Un vispār visādas tumšas lietas nāca gaismā —avīzēs rakstīja par taksometru šoferu slepkavībām, par viltotu džinsu un kurpju ražotājiem un par izvarošanu pašā Rīgas centrā, kafejnīcas Lācītis pagalmā. Padomju Jaunatnē parādījās raksts par pretvalstiski noskaņotu mācītāju sazvērestību — daži no viņiem bija nodarbojušies pat ar karatē. Vēstures skolotāja stāstīja, ka daži no mūsu skolas arī esot manīti ejam baznīcā. Vārdā es nevienu nesaukšu, viņa daudznozīmīgi sacīja. Viņi baznīcā "visādi tur daroties", un tā nu gan nevajagot. Taču daudz vairāk par "darīšanos" baznīcā mani interesēja Liesmā lasāmie un bezgala vilinošie pedagoga Andreja Dripes ceļojumu apraksti par Rietumberlīnē pieredzētajām kapitālistiskās pasaules baismām.

Tas viss manu un pārējo skolas puiku iztēli nodarbināja ne mazāk par nacionāliem ideāliem, ierakstiem meiteņu atmiņu kladēs vai jautājumu un atbilžu klažu izgatavošanu. Jautājumu un atbilžu kladēs bija vesela virkne ar standarta jautājumiem —piemēram, kura meitene tev patīk. Lappuses ar atbildēm tika aizlocītas un pat aizlīmētas. Skaitījās, ka atbildes pieejamas tikai klades īpašniekam, taču informācija vienmēr noplūda, un visi ātri vien uzzināja, kurš kuram patīk un kurš nepatīk.

Un tad vēl žurnāls Avots – tas vispār izskatījās kā ievests no citas pasaules. Mani vecāki bija neizpratnē — kāpēc tam tāds saķēpāts vāks, vai tik ar to nav noticis kāds negadījums. Mani mazāk satrauca tā izskats, vairāk nodarbināja saturs.

Ainars Mielavs rakstīja par U2, Bono un dziesmu With or Without You, Valdis Birkavs aprakstīja šausmas, kas padomju valstī gāžas iekšā kopā ar amerikāņu videofilmām —žurnālā bija pat ielikta bildīte no filmas Teksasas motorzāģa slaktiņš.

Televīzijā raidījumā Videoritmi Ābrams Kļockins, Artēmijs Troickis un Daiga Mazvērsīte gari un plaši sprieda, kas tad īsti ir videoklips. Arvīds Mūrnieks radioraidījumā Būsim pazīstami savā zem spilvena palīduša cilvēka balsī, kā to nodēvēja kāda aizgrābta klausītāja, stāstīja par ārzemju popmūzikas jaunumiem. Aldis Ermanbriks raidījuma Varavīksne noslēgumā allaž atkārtoja to iepriekšējā raidījuma dziesmu, par kuru skatītāji bija iesūtījuši visvairāk vēstuļu. Jānis Šipkevics īpašā raidījumā par nelāgākajām tendencēm Rietumu popmūzikā pamanījās parādīt gabaliņu no Sigue Sigue Sputnik videoklipa.

Un tikai daudz vēlāk es aptvēru, cik daudz noticis šajā vienā gadā un cik tīras un asas sajūtas šajā gadā dzimušas. Laikā, kad Padomju armija vēl vienmēr karoja Afganistānā, bet 14.jūnijā organizācijas Helsinki—86 dalībnieki nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Laikā, kad dzejnieks Imants Ziedonis vēl vienmēr rīkoja dižkoku glābšanas talkas. Tajās piedalījās mans brālis Pēteris, pāris reižu aizbrauca arī tēvs. Jā, pareizi, arī grupa Jauns mēness tika dibināta tieši tajā gadā.

BŪsim pazĪstami atbalsis

Visu šo notikumu jūras šalkoņa, manuprāt, iezīmēja patiesās XX gadsimta beigas un XXI gadsimta sākumu. Un pavisam personiski, atbalsojoties manī kā tukšā gliemežvākā — brīdi, kad es pats kļuvu par to, kas nu esmu.

Paskatieties enciklopēdijās! Togad nomira Endijs Vorhols. Cietumā pakārās Rudolfs Hess. Josifam Brodskim tika piešķirta Nobela prēmija. Traģiski gāja bojā Klāvs Elsbergs. No izsūtījuma Gorkijā atļauts atgriezties Andrejam Saharovam. Nevadas tuksnesī vēl vienmēr izmēģināja atomieročus. ASV jau rosījās Unabombers. Tika tiesāts par Lionas miesnieku sauktais Klauss Barbjē. 28.maijā Matiass Rusts ar mazu lidmašīnīti nolaidās Maskavas Sarkanajā laukumā. Vēl vienmēr turpinājās Irānas — Irākas karš. PSRS dibināja pirmos kooperatīvus, Mihails Gorbačovs paziņoja, ka līdz 1991.gadam jāpaveic ekonomikas pārbūve. Padomju diplomāti pirmoreiz kopš 1967.gada viesojas Izraēlā. Iznāca Alberta Bela romāns Cilvēki laivās. ASV aptiekās beidzot parādījās Prozaks. Sākās Lamanša tuneļa rakšana. Iznāca Pink Floyd albums A Momentary Lapse of Reason, The Sisters of Mercy albums Floodland un U2 The Joshua Tree. Tajā gadā Latvijā tika reģistrēts pirmais HIV vīrusa upuris. Un žurnāls Zvaigzne tiražēja aizdomas, ka AIDS patiesībā ir ASV slepenajās laboratorijās mākslīgi radīta slimība.

Skolas diskotēkās un tāpat vien skanēja kasetēs un lentēs no radiopārraides "Būsim pazīstami atbalsis" ierakstītas dziesmas. Robija Nevila C'est La Vie, Samantas Foksas Touch Me, Pītera Geibriela Big Time, Europe — The Final Countdown, Genesis — Tonight, Tonight, Tonight, Vitnijas Hjūstones I Wanna Dance With Somebody (who loves me), Džordža Maikla I Want Your Sex, Pola Saimona You Can Call Me Al, Suzannes Vegas Luka, Whitesnake — Here I Go Again, Belindas Kārlailas Heaven Is A Place On Earth un Midnight Oil – Beds Are Burning. Un vēl pavisam nesen žurnālā Liesma bija rakstīts, ka Saulkrastu diskotēkā spēlētas mūsu jauniešiem nepiemērotas Rietumu dziesmas, piemēram, grupas Eurythmics skaņdarbs Sex Crime.

Līdz pirmajai ārstu komisijai, kas noteiks, vai esmu derīgs dienestam padomju armijā, bija atlicis viens gads. Pēc gada mamma pirmoreiz mūžā izbrauca uz ārzemēm —viņa devās uz Zviedriju ciemos pie tēva, kuru nebija sastapusi 44 gadus. Pēc gada žurnālā Avots turpinājumos sāka drukāt Džordža Orvela Dzīvnieku fermu.

Pēteris no Rīgas man veda plakātus — tolaik vispār bija kaut kāda plakātu mākslas mānija. Uz Ļeņina un Kirova ielas stūra taču bija pat plakātu veikals. Līdzās no poļu žurnāliem izgrieztām popmūziķu bildītēm uz manas istabas sienām bija salīmēti Jura Dimitera, Miervalža Poļa, Lamoņa Šēnberga, Jura Putrāma plakāti. Kad aptrūkās vietas pie sienām, līmēju uz griestiem.

Zābaks ar kladi

Tajā gadā sākās protesti pret metro celtniecību Rīgā. Un notika Mākslas dienas. Ar Kristapa Ģelža un Aijas Zariņas instalācijām, ar Oļega Tillberga, Sarmītes Māliņas un Sergeja Davidova akciju Būri. Māksla iekļuva pat stacijas tunelī. Zinību namā jeb Planetārijā notika NSRD Aptuvenās mākslas izstāde, Hardijs Lediņš sludināja binokulārās dejas, bet pa Rīgas centru pastaigājās Miervalža Poļa Bronzas cilvēks.

Kaut kas no tā visa līdz manai apziņai nonāca, taču es tikai brīnījos un bolījos. Un būdams viens no labākajiem zīmētājiem klasē, apmeklēju mākslinieciskās stikla apstrādes pulciņu skolas pagrabā. Mufeļa krāsniņā kausēju uz parastām vannas istabas flīzītēm saliktus krāsainus stikliņus un meitenei no septītās klases mēģināju darīt zināmu, ka viņa man patīk. Un diskotēkā centos sadūšoties uzlūgt viņu uz deju.

Tajā gadā skolas sporta zālē Jānis mani mēģināja pierunāt tomēr stāties komjaunatnē. Viņš bija iestājies. Starpbrīdī tāds apjucis pienāca klāt un teica — varbūt tomēr ir vērts. Tas tev vēlāk noderēs. Armijā, piemēram. Atbildēju, ka vēl padomāšu. Tieši to pašu pirms tam biju sacījis klases audzinātājai. Droši vien tāpēc viņa bija lūgusi Jāni ar mani parunāt.

Bet Roberts 18.novembrī gatavojās braukt uz Rīgu, un ar paštaisītu karogu iet pie Brīvības pieminekļa.

Es pat īsti nezināju, ar ko iezīmīga šī diena. Man bija tikai neskaidra nojausma, ka tai kāda saistība ar Ulmaņa laikiem. Un to karogu. Ar laikiem pirms padomju laika. Ar tā laika himnu Dievs, svētī Latviju! Vēl daži skolā apgalvoja, ka esot arī tāda dziesma: "Lai dzīvo Kārlis Ulmanis un ģenerālis Balodis". Tādu gan es nezināju.

Ļaujoties gaisā jaušamajam noskaņojumam, piezīmju kladē zīmēju pretvalstiskus zīmējumus. Nē, patiesībā es pat nedomāju, ka tie ir pretvalstiski. Vienkārši zīmēju. Viens no tiem izskatījās aptuveni tā:

Zābaks, protams, simbolizēja Krieviju. Par to, kas varētu būt tas mazais knariņš, es īpaši nedomāju.

Reizi gadā piezīmju klades bija jānodod. Skolotājas tās savāca un pārbaudīja, cik cītīgi esam pierakstījuši viņu stāstīto. Klades pēdējās lappusēs sazīmēto tobrīd jau biju aizmirsis. Tā bija krievu valodas klade.

Savus zīmējumus ieraudzīju jau mājās. Izplēstus. Atdotus tēvam. Uz galda. Tēvs tos rūpīgi atlocīja un izgludināja. Un teica, lai kladēs tādus nekad vairs nezīmējot. Viņš runāja tādā pavisam klusā balsī. Un es sapratu, ka laikam jau tas ir ļoti nopietni.

Jā, es sacīju, nezīmēšu.

Dīvainā kārtā par maniem zīmējumiem bija informēts arī stikla pulciņa vadītājs, zīmēšanas skolotājs. Arī viņš piekodināja tā vairs nedarīt. Viņam esot prasīts, vai tikai es tos neesot zīmējis viņa pulciņa nodarbību laikā. Jo arī tas Tauriņš bija nācis mūsu pulciņā. Un visi zina, kas notika pēc tam.

Taču Roberts gatavoja karogu. Lai gan labi zināja, ka tas var beigties pagalam slikti. Iešana pie Brīvības pieminekļa. Un vēl ar karogu. Tur noteikti būs miliči. Tāpat kā 23.augustā. To taču rādīja pat pa televizoru. Un runāja tas žurnālists. Kā viņu sauca? Inkēns kaut kāds? Vēstures skolotāja nosodoši purināja galvu. Viss bija aplami. I rādītais, i žurnālista runātais. Tā vienkārši nedrīkst, viņa teica.

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojā nolēma uzlikt par pienākumu partijas Rīgas pilsētas komitejai un Rīgas pilsētas partijas rajonu komitejām rūpīgi izanalizēt mācības, ko devuši šā gada 23.augusta notikumi pie Brīvības pieminekļa. Un veikt nepieciešamo izskaidrošanas un profilakses darbu strādājošo kolektīvos, mācību iestādēs un cilvēku dzīves vietās, apspriežot konkrēto dalībnieku pretsabiedrisko rīcību šajā akcijā, kam bija nacionālistiska, pretpadomju nokrāsa.

Tomēr visi bija redzējuši, visi dzirdējuši. Tos dzeltenos autobusus, kas visapkārt piemineklim rūca un pūta gaisā melnus dūmus. Lai traucētu nacionālistu un pretvalstiski noskaņotu elementu saujiņas pulcēšanos.

Par saujiņu to dēvēja vēl labu laiku.

Tā nav nekāda saujiņa, Roberts skolotājai iebilda. Bet tas jau bija vēlāk. Viņš pat bija no Padomju Jaunatnes izgriezis fotogrāfiju ar ļaudīm strēlnieku laukumā. Un rūpīgi saskaitījis, ik galviņu apvelkot ar zilu pildspalvu.

Bet vispirms vēl bija jāsagaida tas 18.novembris.

7.novembra vakarā es tēvam palīdzēju noņemt karogus — padomju Latvijas sarkanos ar zili baltiem vilnīšiem. Viens no tēva darba pienākumiem bija valsts svētkos izkarināt karogus pie Lauktehnikas daudzdzīvokļu mājām. Man patika iet viņam talkā. Mēs gājām pa tumsu. Lauktehnikas centrā pie mehāniskajām darbnīcām bija uzstādīta elektriskā loka spuldze, taču tas spožums līdz namu pagalmiem netika. Man līdzi bija kabatas baterija. Karogus saritinājām un pārmetuši pār plecu nesām uz kantora pagrabu. Dažkārt satikām pa kādam vēlīnam gājējam. Un es jutos bezgala pieaudzis un svarīgs.

***

Kad nākamajā dienā pēc 18.novembra — tā bija ceturtdiena — atnācām uz skolu un vaicājām Robertam, kā gājis, viņš atzinās, ka nav nekur aizbraucis. Mamma esot atņēmusi gan paštaisīto Latvijas karogu, gan bikses. Un tā nu viņš nav ticis laukā pat no mājas.

***

1987.gadā raksta autoram bija 14 gadu.

Raksts tapis Laikmetīgās mākslas centra projekta Robežpārkāpēji ietvaros organizētajai konferencei par 80. gadu mākslu starpdisciplinaritāti, dažādo kultūras jomu mijiedarbību un paralēlēm, kas notika šā gada 16.novembrī

Neizmantotās iespējas

Šodien lasu ziņās, ka valdība pagarinājusi Latvijas dalību (es to nesaukshu par misiju) Irākas karā. Karā pret okupantiem, pilsoņu karā, karā par naftu. Un, gribi vai negribi, sanāk, ka mēs visi tajā piedalāmies. Bet vai gan tas bija pārsteigums? Nē, protams.

Tiem, kas vēl lolo ilūzijas par shā kara cēlajiem mērķiem, iesaku noskatīties sho itāļu dokumentālo filmu:

http://www.rainews24.rai.it/ran24/inchiesta/default_02112005.asp

Blade runner

Shī filma ir joprojām skaista, pieklusināta, poētiska. Un cilvēciska, neskatoties uz darbības vidi.

Broken Flowers

Jaunā Džārmuscha filma nav izcila, bet ir gana laba, kaut vai tāpēc, ka liek padomāt par redzēto un neizzūd no prāta uzreiz pēc filmas beigu titriem.

Protams, ka Mureja dēļ, bet ne tikai tāpēc - filma atgādina Lost in Translation. Lēns, mierīgs plūdums... Vispār tieshi pēc Broken Flowers noskatīshanās sapratu, cik lielā mērā Lost in Translation ir līdzīga Džārmuscha filmām. Kaut vai attēlotā dažādu kultūru saskarsme, stereotipi, arī komunikācija (vai tās trūkums) starppersonu līmenī, kas tik raksturīgi Džārmuscham...

Telefonfilmas

Laba ideja - uzņemt filmas ar mobilajiem telefoniem.

http://www.apollo.lv/portal/articles/58034

Konči

Tuvākajā laikā, ja sanāks, vajadzētu apmeklēt Chiks on Speed, Stereo Total un Underworld koncertus. Varētu arī uzrakstīt pēc tam kādu review. Tikai par kuru? Un vai vispār vajag? Jo kam gan tie apskati vajadzīgi?

2 slejas RIP

Žēl, ka Svētdienas sleja un Zilupes stāsti ir aizklapēti ciet. Biju jau iejuties viena no tā lasītāja, kursh pārpludina viņu redakcijas ar vēstuļu kaudzēm, ādā. Bet, ja nopietni, bija bauda palasīt. Taču aizklapēshana, lai arī cik ekscentriski tas nebūtu, nav nekāda cienīgā padarīshana, manuprāt. Interesanti, kāpēc? Laika nav? Mācības?

ledlauzis titāniks

tava sirds ir ledus

es esmu ledlauzis

tu kristālcietais aisbergs

es varenais titāniks

pazemīgs pie tavām kājām

dusu vēss un kluss

mani zobi tavā miesā

skramba vien

...un tā arvien

I've got a spaceship baby

I've got a spaceship, baby, where do we go? - savā dziesmelē dzied Guessmen. Tā ir no ļoti jaukas kompilācijas Touch Tones 2, no tikpat jaukā Tummy Touch leibla.

A bet debešķīgās balss īpašniece Elisone Goldfrapa dzied: I wanna ride a white horse.

Klausies un brīnies, ko nu kurš grib jāt - cits baltu zirgu, cits starpplanētu kuģi, cits vēl nez ko...

Riču Raču Ieraksti

Tā, starp citu, iedomājos, ka ierakstu leiblu varētu nodēvēt par Riču Raču Ieraksti (RichRach Records). Vai tas jums par k-ko neatgādina?

Sastingušās idejas

Tiklīdz ideju nosaucam vārdā, definējam to, tā pārakmeņojas, kļūst taustāma un mirst. Ir idejas un ideju kapakmeņi. Ir ideju pasaule un ir racionālā prāta konstruēta realitāte. Idejai ir jādejo, citādi tā sastingst. 

GA!

Gints Apsīts - lūk, šādi cilvēki mani fascinē. Lai par viņu runā viņa darbi:

http://www.apsits.com/

Tirgus

Torg, trg, tirgus, market, marché. Vienalga, kā sauc, būtībā vieta, kur pērk un pārdod. Bet ne tikai. Tirgus vienmēr bijis vieta, kur satikties, pabazerēt, paklačot, vārdu sakot, komunicēt. Īpaši svarīgi ir gadatirgi, kas parasti notiek noteiktās gada dienās un ar visiem saviem tingeltangeļiem izvēršas par savdabīgiem svētkiem. Tur dejo, dzer un līksmo.

Un kā tad ir ar mūsdienu lielveikaliem, supertirgiem? Ja padomā, līdzības pastāv. Viņi vismaz piedāvā ko papildu plikai pirkšanai un pārdošanai. Visādas debīlas atrakcijas un izklaides. Desiņcepējus nomainījušas kafejnīcas, kūmēdiņmeistarus un akrobātus - kinozāles un kaut kādi algotņi smieklīgos kostīmos, bet dzīvelīgo izsaucienu "nobaudiet manu vienreizējo cūkas šņukurīti!' aizvieto reklāma u.c. tirgvedības pārliecināšanas līdzekļi.

Un tomēr - kaut kas pietrūkst. Nav mūsdienu lielveikalos tā īstā tirgus dvēsele. Plastmasas puķes plastmasas vāzē bez ūdens. Tas ir vienpusēji un falši. Komunikācija ir pārsvarā vienvirziena un aiz precēm ir bezpersonisks pārdevējs ar saltu peļņas aprēķinu. Tā nav apaļvaidze zemniece, kura tev taisās iešķiebt desas luņķi. Tas viss ir kļuvis lietišķāks, mazāk rituālu, mazāk patiesu svētku. Vai gan lielveikalos satiekas, lai iedzertu un aprunātos, kā gan klājas ģimenei un kaimiņiem? Bet nu līdzības pastāv joprojām. Īpaši jau mazajos veikaliņos, īpaši jau laukos. Tērēt jau cilvēkiem patīk. Īpaši, ja ir ko. Un ēst jau arī.

Netīrās dejas nav nemaz netīras

Noskatījos filmu Netīrās dejas 2. Jāsaka, ka švaki. Nē, nu pati Kuba un dancāšana jau ok, bet tas sižets un autentiskums tāds slābens. Varētu uzbliezt tiešām īstu afrokubiešu salsu - tas gan būtu netīri! -, nevis rādīt kaut kādas salondejas. Un tā mūzika, tas nu gan bija viens riktīgi agrīns hiphops - kā izrādās, hiphops Kubā bija jau 1949. gadā! Varēja taču ar tradicionālajien soniem vai pat džezu izlīdzēties. Un vēl, noskatoties filmu, jāsaka, ka labi vien ir, ka jeņķiem bija no Kubas jāaizvāc savas pakaļas.

Metz

"Tā nu gan ir viena jauka pilsētiņa, ar savu smeķi!" varētu teikt par Mecu. Ar savu vēsturi, tātad savu identitāti, vinķeļiem un katedrāli. Jā, Mecas katedrāle ir iespaidīga! Īpaši no iekšpuses, kur drūmajā telpā bezrūpīgi krāsaini izgaismojas bezgaldaudzās vitrāžas. Dažas no tām radījis pats Šagāls. Žigli atŠķiram kaķpēdiņu Vikipēdiju un uzzinam, ka viņŠ ir radījis motīvus vitrāžām arī Reimsā un Maincā. Tas nu tā. Ko es gribēju teikt, - ja sanāk braukt garām Mecai, nebrauciet tai garām.

Top 5 (pieci)

Pēdējo 10 (desmit) minūšu top 5 (pieci), jauktā secībā:

1. Plaid - Eyen

2. Venetian Snares - Hajnal

3. Philip Glass - Heroes (Aphex Twin remix)

4. The Shortwave Set - Slingshot

5. Telefon Tel Aviv - My weak beats your year

Ne pa tēmu, bet zālei labi iederas Ariel Pink's Haunted Graffiti. Skan kā no mucas brīžiem.

Kis Kiss Koze

DJ Koze nepārprotami ir sviestmaize ar kazes sieru un melleņu ievārījumu pa virsu, t.i., viņš ir taisni tas ievārījums. Un ievārījis viņš ir šo to. Nācis no Hamburgas hiphop komūnas un grupas Fischmob, pārsviedies uz Ķelnes minimal tekhouse (kaut gan, kā viens apskatnieks izteicās iekš Pitchforkmedia - kāds gan fakin minimal? Tas sen jau vairs nav nekāds minimal!), nofraktēts Kompakt komandā (kāpēc amerikāņiem pēkšņi tik ļoti patīk Kompakt? Labrīt!), pa vidu vēl ievārījis tādu projektu kā International Pony utt. Un vēl visi tie apetelīgie remiksi! Runā, ka viņš jauki dīdžejot - maisot kopā diezgan dažādas lietas un pat to tekhouse stafu spēlējot hiphop DJ-a tehnikā, ar skrečiem, katiem u.tml. Gribētos jau nu ļoti redzēt viņu klātienē. Nesen gandrīz vai izdevās, taču - u vi! - ierados Ķelnē dienu par vēlu, Kompakt Total 6 pārtija bija jau galā. Nekas, citreiz. Gaidi mani, Koze!

Bet jaunais International Pony - Our house - ir feins un tā viegli liek pasmaidīt, kā jau Ponijs.

Tā nu tas i

šī ir vairāk tāda kā piezīmjgrāmatiņa, kur pa retam atķeksēju kādu domu/ideju, novērojumu, taču tā īsti neizvēršot. šis nav tāds īsti blogs-dienas grāmata, kā dažam labam. Nu, piemēram, Kauliņa Svētdienas sleja. Skaisti raksta. Ar formu un saturu. Arī kaut vai Reilijas lapā var manīt, ka pie tekstiem tiek piestrādāts, jā, tieši tā - ar tiem tiek strādāts. Brīžiem vien liekas, ka jādzēš viss šeit saskribelētais ārā - tāpat, kā plānotājus un kalendārus gada beigās mēdz mest laukā - un jāsāk tā pamatīgāk un izvērstāk. Taču kāda mārrutka pēc? Viss ir labi, mierīgi, pašsajūta - normāla, turpinam lidojumu.

Danger, danger, danger, never fall in love with stranger -, man tagad fonā dzied ūberkūlais šlāgerists Louie Austen. Protams, tekstu oriģinalitātes ziņā vēl tālu līdz Milzītei Ilzītei, bet vispār tāds sentimentāls breksis.

Vārdu sakot, šī ir tāda piezīmju grāmata, lapele, grāmatmala, nevis pati (dienas)grāmata, nevis kas vairāk, kas tas ir. Un tā nav nekāda taisnošanās - tas nepieder pie labā stila. Piekritīsiet, ka taču tizli izklausās ieraksts blogā: "Es labprāt uzrakstītu kaut ko par šo jautājumu, taču, ziniet, man nav tam laika."

Starp citu, Septembris iejājis pagalmā nemanot. Man jau patīk, tikai vasaras žēl. Un sveicieni Jūlijam, Augustam un labākajam mežsarga tēvam (tu jau zini, mēs visi tevi mīlam!)

Zūd

Bļe, pēdējie 2 ieraksti kaut kā nav iepostējushies. Slinkums atkārtoties, atgādinu pats sev tikai, ka pirmais bija par uzbāzīgām reklāmām un riebumu, bet otrais bija par leņķmaiņu un Milzīti Ilzīti ģeniālo, vai arī - otrādi - pirmais bija par leņķmaiņu, bet otrais par reklāmām. Bet es nezūdos, ka zūd.

Melodija

Izteiciens no kāda privātā bloga/čata:

Kā mēs sākumā nespējam saklausīt melodiju, kuras dēļ vēlāk zaudējam prātu.

Phonebooth

Noskatījos Džoela Schūmahera filmu Phonebooth. Apbrīnojami, kā ar tik minimāliem līdzekļiem tomēr var uztaisīt tik aizraujoshu filmu. Filmas darbība būtībā visu laiku norisinās telefona kabīnē. Eksperimentāla pieeja ar holivudisku dramaturģiju. Iesaku (īpashi Artūram)!

Microsolutions to megaproblems

Microsolutions to megaproblems vol.1 ir vienkārshi lieliska elektroniskās glitch/micro mūzikas izlase. Tā izdota uz tāda pasha nosaukuma leibla, kas, interesanti, ir Soul Jazz Records apakshleibls.

Tajā ir skaņdarbi no tādiem māksliniekiem kā amerikāņiem Kit Clayton, Sutekh, Kid 606, Telefon Tel Aviv, kā arī A.Greenman, Tim Exile u.c.

Eksperimentāli, taču joprojām melodiski. Ieteicams baudīt, sēžot istabā vienam uz dīvāna, kad ārā aiz loga krēslo vai ir apmācies, jo tuvojas lietus.

Uz ekrāna

Nupat noskatījos (pat 2x) filmu Sin City. Vizuāli ļoti izsmalcināta, stilistiski izkopta. Pārcilvēciski varoņi, visādi frīki un "deklasētie elementi". Iespējams, drusku par garu, arī vardarbība brīžam liekas nemotivēta (filma neciestu, ja vardarbības tajā būtu mazāk, taču tā pasniegta diezgan groteski un mākslinieciski). Dirty. Un tieshām skaisti.

Vēl noskatījos Coffee and cigarettes, Down by law un Mystery Train - tās visas Džima Džārmuscha filmas, un visas labas. Kā jau viņa filmās - centrālā tēma (dis)komunikācija starp dažādiem tipāžiem un dažādām kultūrām. Joprojām uzticīgs saviem čomiem un iemīļotajiem aktieriem. Vienkārsi, patiesi un sirsnīgi, ar labu humora devu.

I scream, you scream, we all scream for ice-cream! :)

Klausāmie un skatāmie

Ir tādas grupas, kuras iespaidīgākas liekas končos, citas, savukārt, labi izklausās ierakstos, taču dzīvajā neko īpasu nepiedāvā, vismaz neko jaunu.

No manas pieredzes pie pirmajām noteikti būtu jāmin, piem., The Rapture, Les Georges Leningrad, kaut kādā ziņā arī Mylo, arī Moloko, I am X, protams, Manu Chao. Bet pie ne pārāk izteiksmīgajām dzīvajā izpildījumā - Phoenix, 2 Raumwohnung u.c.

Redzēs, ko sodien rādīs LCD Soundsystem.

Rīga neguļ

Bija prieks pēc kāda laika atkal paviesoties Rīgā. Kā runājām ar Viestartu, Rīgā tomēr drīzāk jūtama lielpilsētas, nevis maszpilsētas elpa... Vēl gan daudz vietas attīstībai, piem., izklaides un kultūras ziņā, un tomēr - kaut kas notiek.

Arī tūristi pie tā pieder. Patiesībā labāk, lai tūristi brauc uz Rīgu, nevis Tallinu vai Viļņu, tas tikai palielina klubu/bāru/veikalu ienākumus, katalizē attīstību un Rīgas kļūsanu par reģiona centru. Protams, varētu būt vairāk sakarīgu klubu vai kafejnīcu, mazāk striptīzbāru, bet viss jau laikam notiek, kā jānotiek...

Ir ok.

Gorillaz

Pēdējais viņu labums 'Demon days' man jau ir kādu laiku, bet kaut kā nebiju tajā pienācīgi ieklausījies un novērtējis. Taču vakar tas notika - man nokrita zvīņas no acīm, t.i., ausīm (vai ar jums tā nenotiek, ka klausaties, klausaties un tad - pēkshņi - sadzirdat?).

Vārdu sakot, ļoti labs, īpahi vietām, lai gan albums ir tāds viengabalains, tajā nav izteiktu izlecēju vai vienkārshu hitu, kādi, piemēram, bija viņu iepriekshējā veikumā. Bet tieshām baudāms.

Ritenis

Kā tādas dullas vāveres ritenī, iedomājos, izlasot sho:

http://www.tvnet.lv/izklaide/rentgens/a_vitamiins/article.php?id=222144

labs raksts, jo lika padomāt. Un brīžiem tā tieshām ir. Taču, no otras puses, zinu, ka ir cilvēki, kuri iet uz klubiem nevis lai piedzertos vai apdullinātos vai lai atrastu sev partneri, bet vienkārshi baudīt mūziku, kalusīties, dejot... piemēram, tas raksturīgi cilvēkiem, kuriem tieshām patīk elektroniskā mūzika (lai gan tā varētu būt jebkāda mūzika), viņiem ir interesanti jau tāpat vien, varētu teikt, ka viņi noreibst jau no pashas mūzikas. Es nesaku, ka viņi nekad niedzer vai nelieto citas narkotikas, taču tas ir pakārtoti, bez tā arī var iztikt. Ja godīgi, e-mūzikas pasākumos parasti ir ievērojami mazāk tādu līdz kliņķim piedzērushos, kuri knapi stāv kājās, murmulē, bet vēl censhas uzmākties citiem. Un tas nebūt nenozīmē, ka cilvēki tā vietā rij ripas.

Skan varbūt naivi, bet varētu teikt, ka shāda izklaide (tā otrā) ir garīgāka un lietderīgāka, nekā aiziet vienkārshi uz klubu, pieliet acis un gorīties pie da vienalga kāda bīta, galvenais, ka kaut kas kačā.

Ņemot gan plashāk, mēdz teikt, ka visa cilvēka ir tāds ritenis, Sāmsaras rats, ko jāmēģina pārraut un nokļūt nirvānā.

Filmas un vietas

sveiki!

pēdējās dienās sanācis noskatīties vairākas filmas, kuras skatoties bija jocīgi redzēt vietas, kur esmu bijis... Londona, Lisabona, Havana... Turklāt tās skati jau citām acīm, nekā agrāk, pirms sho vietu apmeklējuma. Īpashi tas attiecas uz Buena Vista Social Club.

Krovostok

A grupa Krovostok - eto pizdec!

Tiem, kam interesee iists krievu hiphops.

jauni hiti

Tagad par dažiem samērā jauniem gabaliem/ierakstiem, kas mani pēdējā laikā ir aizķēruši.

Royksopp - What else is there

Gabals no jaunā Royksopp albuma The Understanding, ar lielisko The Knife vokālisti (Knife jau paši par sevi ir kādu 2 pēdējo gadu labākais atklājums).

Roisin Murphy - Ramalama

Viens no dejojamākajiem gabaliem R.Murphy soloplatē. Tā ir tāpati lieliskā Moloko dziedātāja. Pati mūzika tāds saraustīts elektronisks laptop jazz no M.Herbert .

Chicken Lips - Sweet Cow

Jauks un grūvīgs electrodiscodub no šī žanra meistariem.

Chromeo - Rage!

Kanādieši Chromeo ar savu jauno singlu, kuram vietām gribas gaudot līdzi :)

Bangkok Impact - Do it

Jaunajā EP netipiski diskoisks skanējums, lai gan joprojām elektrisks.

Telefon Tel Aviv - Fahreinheit Fair Enough LP

Viens no pēdējā laika jaukākajiem melodiska ambient/IDM albumiem. Man atgādina Mr.Projectile.

Chronomad - Sokut LP

Taisnību sakot, šis nav pirmā svaiguma albums, taču manās rokās nonāca tikko. Minimālistiski autentiskie arābu perkusiju ritmi mijas ar elektronisku, programmētu ritmu. Nereti veiksmīgs world music un elektronikas apvienojums.

Sirreālais pēcjāņu rīts

Šāda ainiņa. Pēcjāņu rīts. Tikko esam pamodushies mūsu noīrētajā mājiņā. Tajā ir divas istabiņas, abās pusēs pa durvīm. Izskatamies kā jau cilvēki pēc līgoshanas: paģiraini, aizpampushi, ne shādi, ne tādi... Es dzeru jogurtu, kāds mazgā zobus, vēl cits jorpojām gultā...

Pēksņi pa tālās istabas durvīm kāds ienāk, un pēc brīža jau ir mūsu istabā. Ziņkārīgi apskatās visu un iet tālāk - laukā pa otrajām durvīm. Bet tam seko vēl kāds un vēl un vēl... vesela tūristu grupa kā k-ādi fakinie jāņubērni!!! Mēs pat īsti nezinām, ko darīt, darām tikai savas lietas un jūtamies kā zoo, jo tūristi nemaz nekaunas un visu kārtīgi apskata... Sirreālistiski kā tādā Buņjuela filmā. Iedomājos, pēksņi tavā dzīvoklī uzrastos tūristu grupa, kurai jāredz viss, jo par to tač samaksāts! :)

Teiciens

Ir tāds teiciens: "Kam nekā nav, tam arī nekā netrūkst." Neesmu dross, bet tas liekas domāts drīzāk negatīvi, taču attiecīgās situācijās tas var būt vēlams stāvokli... piemēram, budismā.